— Iegaumējiet, bērniņi, — viņa piemiedza acis. — Dzīvē vecāki jāklausa. Agrāk tā bija. — Agrāk vēl bija telefoni ar ripu, — es neizturēju. — Bet dzīve iet uz priekšu
Vilciens noraustījās, un tievā glāze glāžu turētājā nošķindēja pret karotīti. Es aizvēru acis un mēģināju notvert vienmērīgo riteņu ritmu, it kā tas nebūtu dzelzs pret sliedēm, bet gan jūra, kas veļas pie paša krasta. Gribējās aizmigt — vienkārši aizmigt, bez domām, bez plāniem, bez liekiem vārdiem. Bet vārdi plūda caur kupejas tievo starpsienu kā ūdens no bojāta krāna.
— Dace, nu tas tik ir kaut kas, iedomājies, brālēns atkal precas. — viena smējās.
— Piekto reizi, Zane, — atsauca otrā, un tambura durvis aizcirta tā, ka noraustījās viss vagons. — Un atkal uz tiem pašiem grābekļiem.
Viņu smiekli bija skaļi, pašpārliecināti, pat uzvaroši — it kā nakts, kilometru pēc kilometra, piederētu viņām. Es ieraku seju tievajā spilvenā un iebakstīju Andrim ar elkoni. Viņš gulēja pretī ar apsēju uz acīm un tikai dobji nomurmināja:
— Madara, varbūt palūgt klusāk?
— Palūdz, — es pačukstēju. — Tikai maigi.
Andris apsēdās, noņēma apsēju, atbīdīja aizkariņu un klusi teica:
— Dāmas, atvainojiet, tomēr ir nakts. Mums agri jākāpj ārā, gribas pagulēt. Vai jūs nevarētu…
— Ak, protams, protams, — viņu pārtrauca tā, kurai bija aizsmakusi balss. — Mēs tūlīt, tikai pabeigsim domu gājienu.
Otrā ar cukurainu laipnību piebilda:
— Jūs vienkārši atpūtieties, dārgie, mēs klusu-klusiņām.
Viņas nebija klusas. Viņas bija viss: skaļi čuksti, smieklu lēkmes, pudeļu klaudzēšana pret galdiņu, maisiņu čaukstēšana, durvju dārdoņa. Kad rādītājs uz mana pulksteņa pārleca pāri diviem, mans nogurums atgriezās un, šķiet, pat iemigu uz kādām piecpadsmit minūtēm. Bet atkal nocirkšķēja durvis.
— Pacieties, — pačukstēja Andris, paslēpjot savu plaukstu zem manējās. — Galvenais — izturēt līdz rītam.
— Es ciešos, — es atbildēju, jūtot, kā no noguruma acīs sariešas mitrums.
— Mēs tagad klusāk, — no tumsas apgalvoja aizsmakusī. — Goda vārds.
Klusums, kuram mēs paspējām noticēt, noturējās tieši līdz nākamajai anekdotei.
Modinātājs iebrēcās 6:00, kad pelēkā gaisma tikko-tikko sūcās caur aizkariem. Es apsēdos, savācu matus stingrā astē un mēģināju izlikties par cilvēku. Zem sēdekļa čaukstēja mūsu maisiņš ar ātri pagatavojamo putru, žāvētiem augļiem un kafijas paciņām. Andris paliecās pret galdu, izvilka divas krūzes, es paņēmu mūsu karotes un kā buramvārdus pačukstēju:
— Tagad tikai iepludināsim verdošu ūdeni — un kļūs vieglāk.
— Es aizskriešu, — teica Andris. — Tiksi galā ar maisiņiem?
— Protams. Tu tikai uzmanīgi, savādāk tas tamburs…
Viņš pamāja un aizgāja. Es izvilku divas mazītiņas auzu pārslu paciņas, pārrāvu vīles — čaukstoņa bija kā pērkons kupejas klusumā. Aiz aizkara kāds pagriezās un nostenēja. Es sastingstot apstājos. Pēc tam rūpīgi salocīju paciņas kvadrātā, it kā no tā kļūtu klusāk. Bija dzirdams, kā Andris atgriežas, kā grab verdošā ūdens vāciņš, kā klaudz viņa soļi.
— Madara, turies, — viņš nolika tējkannu uz galdiņa. — Kafiju gribi stiprāku vai parasto?
— Parasto. Un cukuru — pusīti.
Viņš lēja, bet es maisīju putru. Tvaiks cēlās augšup baltās lentēs, smaržoja pēc vienkārša, godīga ēdiena. Es iedzēru malku. Un tieši tajā brīdī gaisu pārgrieza balss:
— Bet mēs neguļam, Dace, tāpēc, ka dažiem savajadzējies piebāzt vēderus pašā rīta agrumā.
Andris sastinga, turot tējkannu.
— Redzēja taču, ka mēs guļam, — otrā piecēlās uz elkoņa, čaukstinot palagu. — Nē, vajadzēja obligāti sākt čaukstināt maisiņus. Kāpēc jūs ēdat tik agri?
Es noliku krūzi, sakustināju plecus, lai tie netrīcētu.
— Pirmkārt: mums drīz jākāpj ārā. Ne jau ar tukšu vēderu to darīt? Otrkārt: jūs mums naktī traucējāt gulēt. Bet līdz šim brīdim, ievērojiet, mēs klusējām.
— Ēšanai ir restorānvagons, — ar pašcieņu noteica “klusētāja” vienmērīgā balsī. — Kulturāli cilvēki iet turp.
— Jums vajag — jūs arī atstājiet visu savu grūti nopelnīto naudu tur, — Andris nepaaugstināja toni, bet es dzirdēju, kā viņam kaklā nospriegojas stīga.
Aizsmakusī, pēc visa spriežot Dace, nošņāca:
— Paskaties, Zane, cik nekaunīgi jaunieši tagad. Mums bērni tikai nedaudz jaunāki, un pat tie zina subordināciju. Vecākus ciena.
— Nepievērs uzmanību, Dace, — izstaipījās “klusētāja”, piekārtojot palagu. — Viņiem tagad nospļauties uz noteikumiem. Labi, ka mēs savējos izaudzinājām citādākus.
— Vecums vien nav iemesls cieņai, — klusi teica Andris. — Par ko lai mēs jūs cienām? Par pļāpāšanu līdz trijiem? Par durvju ciršanu?
— Jā mēs jums tūlīt iedosim pāris labas audzināšanas stundas. — Sarmīte nometa segu un sāka celties, liekot kājas gumijas čībās.
Es jutu, kā iekšā viss noslīd. Gribējās pazust. Tajā brīdī kupejas durvis pavērās, un iekšā ieplūda vēss gaiss. Uz sliekšņa parādījās pavadone — formastērpā, ar glītiem nagiem, ar nogurušu, bet vērīgu skatienu.
— Attaisīšu logu, smacīgs, — viņa teica. — Viss kārtībā?
— Pilnīgā, — Sarmīte piebilda. — Te vienkārši daži izdomāja sarīkot brokastis bērnudārzā.
— Brokastot ir atļauts, — pavadone paraustīja plecus. — Tikai bez fanātisma. Mums pēc stundas vēl ir pietura.
Viņa aizgāja, un mēs palikām četratā — kā uz mazas skatuves, ar replikām, skatieniem un mizanscēnām. Sarmīte apsēdās atpakaļ, bet dusmas nebija noplakušas.
— Iegaumējiet, bērniņi, — viņa piemiedza acis. — Dzīvē vecāki jāklausa. Agrāk tā bija.
— Agrāk vēl bija telefoni ar ripu, — es neizturēju. — Bet dzīve iet uz priekšu.
— Atradusies asprātīgā.
— Paldies par rūpēm, — Andris nolika tējkannu vietā. — Bet mēs tiksim galā.
Mēs ēdām klusējot. Putra bija pliekana kā pamiers un tikpat vajadzīga. Es iekodos žāvētā aprikozē, un saldums izkusa uz mēles. Aiz loga slīdēja zemas pelēkas mājiņas, kaut kādas noliktavas, reti koki. Kaut kur tur, priekšā, bija mūsu atvaļinājums — seno plānu sargātājs, glābējs no skriešanas, tiesības uz vieglu dzīvi vismaz nedēļas garumā.
— Andri, — es klusi teicu, — vienkārši izturēsim līdz stacijai.
— Izturēsim, — viņš pamāja.
— Gan jau viņi jūs uz perona pamācīs, — pus aizmigusi noburkšķēja Sarmīte. — Jaunatne mūsdienās ir pārdroša. Iemācīsim noteikumus.
— Sarmīte, beidz, — nogurusi teica viņas draudzene. — Man gribas dzert. Kur ir glāze?
— Tev zem kreisās rokas, — sausi atbildēja Andris, un Zane (tagad es jau dzirdēju, kā viņu sauc).
— Paldies, — viņa nodūra acis.
Iestājās desmit minūšu trausls miers. Sarmīte gulēja uz sāniem un pusčukstus runāja, Zane dzēra ūdeni maziem malkiem. Mēs piegrauzām cepumus, un manas domas beidzot sakārtojās vienmērīgā dūkoņā par neko. Vilciens šūpoja kā laiva, un es, iespējams, piedotu visu — nakti, čaukstēšanu, vārdus — ja nebūtu pēdējā piliena….
— Skaties, — Sarmīte ar zodu norādīja uz mūsu krūzēm. — Un to viņi sauc par kafiju. Fui.
— Sarmīt, pietiek, — atkal teica Zane. — Dzirdi, pietiek jau.
— Kāpēc man pietiek? — Sarmīte apsēdās un paskatījās man tieši acīs.
— Es visu nakti negulēju, jo dažiem ļoti vajadzēja spēlēt anekdošu teātri. Bet tagad vēl atrunājas. Vispār jau es esmu vecāka, skaidrs?
— Skaidrs, — es teicu un negaidīti sev pašai pasmaidīju. — Vecāka nozīmē gudrāka, nevis skaļāka.
— Ak tā, tātad, — viņa noraustījās, it kā gatavotos atkal celties kājās.
— Sarmīt, es nopietni, pietiek, — Zane tagad runāja ar manāmu stingrību. — Es arī negulēju. Un es arī esmu vainīga. Bet izturēsim līdz stacijai klusi.
Sarmīte apklusa. Vagonā kļuva dzirdams, kā kāds tālumā noklikšķina slēdzi — tāds klusums, kad dzirdami sīkumi.
Es skatījos pa logu un atcerējos citus vilcienus. Kā mēs ziemā braucām uz Kuldīgu — ar jaunlaulātajiem, kuri dalījās ar konfektēm. Kā reiz blakus gadījās vectētiņš-radioamatieris un stāstīja par tālajām frekvencēm — mēs klausījāmies, atvērtām mutēm, un nakts aizlidoja vienā mirklī. Kā kopējā vagonā kāda sieviete skaļi lasīja “Doktoru Živago”, un viss vagons klausījās. Es mīlēju ceļu un cilvēkus ceļā, jo viņi it kā kļuva maigāki, godīgāki, tuvāki.
— Tajā pusē jau ir nomales, — teica Andris, skatoties navigācijā. — Kādas trīsdesmit minūtes.
— Paspēsim nodot mantas glabātuvē un paspēsim uz centru?
— Paspēsim. Tikai lai būtu bez scēnām, — viņš uzmeta skatienu mūsu ceļabiedrenēm.
— Es visu dzirdu, — teica Sarmīte, nepagriežoties.
— Tas ir lieliski, — atbildēja Andris. — Varbūt jūs tad sadzirdēsiet arī sevi.
— Uz ko tu tēmē?
— Uz to, ka naktī dzird viss vagons, — viņš teica. — Un uz to, ka mēs vispār nevienu vārdu nepateicām līdz šim, lai gan varējām. Mēs neesam eņģeļi. Vienkārši mēs nolēmām nepārvērst nakti izskaidrošanās procesā. Bet, ja jums svarīgs ir taisnīgums — lūk, tas ir. Jūs trokšņojāt. Mēs no tā nogurām. No rīta mēs ēdām. Jūs no tā nogurāt. Neizšķirts.
— Patiesi neizšķirts, — klusi noteica Zane. — Sarmīt, nu tiešām. Davai vienkārši… nu tiešām.
— Labi, — norūca Sarmīte. — Stacija pēc trīsdesmit minūtēm? Tad es vismaz skropstas nokrāsošu.
Viņa izņēma kosmētikas maciņu, un tur sačaukstēja, sašķindēja — bet šī čaukstoņa bija citādāka: mierīga, sadzīviska. Viņas abas bija vienkārši cilvēki. Sarežģīti cilvēki sarežģītā naktī.
— Manam dēlam ir trīsdesmit trīs, — pēkšņi teica Zane, skatoties pa logu. — Visu laiku braukā apkārt. Un es arī, gadās, pukstu. Paša neguļu — un citiem neļauju.
— Bet mums atvaļinājums ir pirmo reizi divu gadu laikā, — man paspruka.
— Veicas jums, — Zane nogurusi pasmaidīja. — Atpūtieties mūsu vietā.
— Un mūsu vietā arī, — Sarmīte pacēla acis no tušas un negaidīti nošņāca. — Tikai pa restorāniem nevazājieties. Dārgi.
— Mēs ar savām putrām, — atbildēja Andris, un mēs kaut kāpēc visi četri pasmējāmies.
Smiekli, diemžēl, nevarēja atcelt pēdējo gājienu. Kad vilciens palēnināja gaitu un uz stikla parādījās pirmās smalkā lietus lāses, atkal garām pagāja pavadone un nedaudz plašāk pavēra mūsu kupejas durvis.
— Drīz pienākšana, — viņa teica. — Sagatavojieties, lūdzu.
— Sagatavosimies, — atsaucās Zane.
— Tikai šie, — Sarmīte pamāja uz mums, — savas mantas pusstundu vāks. Es taču redzu, viņiem maisu kā tirgoņiem.
— Jūs mūs nepazīstat, — pasmaidīja Andris. — Mēs esam ātri.
— Aha, tūlīt. Jaunatne mūsdienās — tikai ar mēli māk.
Un šeit es sapratu, ka mans nogurums vairs netur aizsardzību. Kaut kas manī piecēlās kājās.
— Sarunājam tā, — es teicu, mierīgi un stingri. — Vakar naktī jūs runājāt skaļi. Mēs klusējām. No rīta mēs čaukstinājām maisiņus. Jūs mums aizrādījāt. Tagad jūs jau iepriekš nolēmāt, ka mēs esam lēni. Tā nē. Mēs esam cilvēki. Jūs esat cilvēki. Nevajag grauzt vienam otru gaisa dēļ. Mēs tagad savācamies un ejam prom. Ja gribat — palīdziet. Ja nē — vienkārši netraucējiet.
— Sākas, — nošņāca Sarmīte. — Zvērinātā runa.
— Nē, — iejaucās Zane, un viņas balss pirmo reizi izskanēja stingri, ar metālisku pieskaņu. — Sarmīt, pietiek. Meitenei taisnība.
— Ak, tagad tu esi par viņiem? — Sarmīte paraustīja plecu.
— Es esmu par normālumu, — savaldīgi atbildēja Zane. — Es esmu nogurusi no sevis, no tevis, no šī vilciena. Izkāpsim, un cilvēki aizmirsīs mūs, bet mēs — viņus. Labi?
Sarmīte uz sekundi šaubījās, tad izpūta gaisu:
— Labi. Bet tik un tā — ēdiet jūs par agru.
— Paldies par viedokli, — es pamāju. — Bet tagad ļaujiet tikt pie augšējā plaukta.
Andris veikli nocēla mūsu koferi, es paķēru mugursomu, mēs ātrumā salikām atkritumus vienā maisiņā un aizsējām to. Piecas minūtes — un uz galdiņa palika tikai salvete.
— Ātri, — negribīgi atzina Sarmīte.
— Mēs brīdinājām, — Andris pasmaidīja.
— Pavadīt nevajag, — es pārliku mugursomas siksnu pār plecu. — Bet, ja gribēsiet patrenēties klusēšanā — tagad ir pats īstais laiks.
— Ha-ha, — pasmīnēja Sarmīte, bet pasmīnēšana sanāca tāda nogurusi, bez indes.
Perons, lietus un tiesības uz vieglumu
Durvis atvērās. Perons spīdēja kā jauna monēta. Cilvēki ar koferiem, ar pušķiem, ar bērniem un milzīgiem plīša lāčiem kustējās uz abām pusēm, un katrs bija gabaliņš no kāda stāsta. Mēs nokāpām lejā, un zeme zem kājām likās elastīga kā batuts.
— Mantu glabātuve ir turp, — teica Andris, uzmetot skatienu norādēm.
— Vispirms normālu kafiju, — es palūdzu. — Ne no paciņām. Un kādu kruasānu. Šodien drīkst.
— Šodien drīkst visu, — viņš paņēma mani aiz elkoņa. — Pat aizmirst nakti.
— Es centīšos, — es teicu, bet tad no durvīm aiz mūsu mugurām atskanēja:
— Ei! Jaunatne!
Mēs pagriezāmies. Sarmīte un Zane stāvēja uz vagona pakāpieniem. Sarmīte, neskatoties uz visu savu stūrainumu, it kā bija kļuvusi īsāka — nevis augumā, bet kaut kā iekšēji. Zane mums pamāja ar roku.
— Nu… — Sarmīte saminstinājās. — Ja jūs iesiet uz centru… Nesāciet darīšanas ar pirmajiem taksometriem pie stacijas. Viņi plēš deviņas ādas. Paejiet kvartālu tālāk — tur ir lētāk. Tas ir… padoms.
— Paldies, — es patiesi noteicu.
— Un atvainojiet, — ātri piebilda Zane. — Par nakti. Gadās.
— Gadās, — Andris pamāja. — Jauku dienu.
— Jums arī, — teica Sarmīte un uzreiz, attapusies, piebilda: — Tikai neēdiet ejot. Nu, jūs sapratāt.
Es pasmaidīju. Zane viegli pabīdīja viņu ar elkoni, un viņas pazuda vagona tumsā.
Mēs gājām pa peronu, un lietus lija maigi, gandrīz mīļi. Iekšā kļuva plašāk, gaišāk. Re, mēs nodosim koferi, izdzersim kafiju, apēdīsim kūciņas, pastaigāsimies pie upes un skatīsimies uz pilsētu tā, kā skatās uz cilvēkiem vilcienos — ar zinātkāri un ticību viņu labajai pusei.
— Madar, — teica Andris, kad mēs nokāpām pa kāpnēm. — Tu šodien biji forša.
— Jā? — es atskatījos uz vilcienu, no kura jau plūda jauna pasažieru plūsma. — Es vienkārši gribēju, lai mūs liek mierā.
— Tu pateici tieši to, ko vajadzēja, — viņš paspieda manu plecu. — Pareizi. Par tēmu.
— Man palīdzēja tava kafija, — es atzinos. — Un doma, ka atvaļinājums tomēr ir sācies.
— Un sācies labi, — Andris pasmaidīja. — Tāpēc, ka mēs neļāvām svešām balsīm nozagt mūsu dienu.
— Un tāpēc, ka mēs atradām viesnīcu ar reģistrāciju no pusdienlaika, — es piebildu. — Nopietni, nopērkam vēl tās kastaņu kūciņas.
— Norunāts, — viņš paņēma mani pie rokas.
Mēs izgājām cauri stacijas zālei, kur smaržoja pēc mitrām virsjakām, kafijas un svešiem plāniem. Es noķēru savu atspulgu stiklā — nogurušu, bet nez kāpēc apmierinātu. Ausīs vēl atbalsojās: “Kāpēc jūs ēdat tik agri?” — un man palika smieklīgi. Es iedomājos, kā Sarmīte iet pa peronu un pukst par taksometru cenām, bet Zane viņu pabaksta ar elkoni, un sapratu: kaut kur arī viņas, iespējams, tagad smejas.
Mēs atradām mazu kafejnīcu, kur vitrīnā mirdzēja zeltaini kruasāni, bet bārmenis ar vasaras raibumiem prasmīgi žonglēja ar tasītēm. Un, kamēr viņš mērīja kafijas pupiņas, Andris teica:
— Es visu laiku domāju, kāpēc mani tā kaitina tas “vecākus cienīt”.
— Tāpēc, ka cieņa nav medaļa par nodzīvotiem gadiem, — es atbildēju, skatoties, kā zem lietus lāsēm garāmgājēji skrien zem nojumes. — Tas ir roku darbs. Un ausu. Un sirds.
— Lūk, arī es tā domāju, — viņš noliecās pie manis. — Un tik un tā nedaudz saprotu Sarmīti. Reizēm mēs arī mēdzam būt skaļi.
— Mēdzam, — es piekritu. — Tikai vajag laikus ieturēt pauzi. Un atcerēties, ka nakts ir kopīga.
— Un rīts arī, — viņš piebilda.
Bārmenis nolika mūsu priekšā divas krūzes. Es ieelpoju aromātu — biezu, ar šokolādes notīm. Iedzēru malku un aizvēru acis. Viss bija savās vietās: lietus, stacija, kafija, Andris blakus, pasaule priekšā.
Mēs izgājām zem nojumes un devāmies mantu glabātuves virzienā, bet pēc tam — pilsētas virzienā, kura par mums vēl neko nezināja un, iespējams, tāpēc bija tikai jaukāka.
Uz kāpnēm es atskatījos pēdējo reizi. Vagons, kurā mēs pavadījām nakti, spīdēja kā akvārijs. Figūras aiz logiem kustējās lēni, gandrīz plūstoši. Un man pēkšņi sagribējās, lai Sarmītei un Zanei diena arī izdotos. Lai atrod lētu taksometru.
Lai izguļas viesnīcā. Lai nākamās dienas rītā viņas pamostas un nolemj, ka pasaule nebūt nesastāv no cilvēkiem, kuri “ēd pārāk agri”, bet no cilvēkiem, ar kuriem var parunāt klusi — un sadzirdēt pretī nevis nobružātu plati, bet kaut ko cilvēcisku.
— Madar, — sauca Andris.
— Eju, — es teicu un galīgi atlaidu šo nakti.
Izejot no stacijas, es pieķēru sevi pie domas, ka turpmāk ņemšu līdzi vilcienā ne tikai ausu aizbāžņus un putru.
